1. |
Meli Maldi Māņi
05:27
|
|||
|
atzīstu, esmu pavadījis gadus melojot,
pārcilājis nesakritības, lūdzot mani nenodot,
spodrinājis stāstu, to stāstīdams, stāstīdams,
līdz redzēju tajā savu seju atspīdam –
sastingušu, ledusaukstu,
asaras satecējušas lāstekās
tad es ņēmu un nost lauzu,
dūru maniem dēmoniem astēs tās,
viņi kauc un es kaucu,
liesmas mani nomazgās
meli, maldi, māņi,
meli, maldi, māņi
un viņu melnās asins piles
es rūpīgi tintnīcā vākšu,
un jūs, ko tā mācījos mīlēt,
zvēru, šai stundā jūsu sāpes atlīdzināšu
|
||||
2. |
||||
|
Es Tevi atradīšu,
un Tev būs tā jaukā, baltā koka māja
Mežaparkā,
apjozta ar augstu balta koka sētu;
un Tevi tur es atradīšu,
un aiz vārtiņiem
(nē, tas ir vējš, kas tos pagrūž)
aizvedīs glīti bruģēts celiņš
stiebru pa stiebram cirptā zālienā
līdz balta koka šūpolēm;
es apsēdīšos tajās
(nē tas ir vējš, kas tās šūpo),
un skatam pavērsies balts jo balts dārzs,
kas galu galā sabeigs Tavu muguru,
bet mīlestība bez sāpēm
jau nav nekāda mīlestība –
kā futbola bumba,
kā ziedi, kas saliekušies zem svara,
kā Tu, kas nes vissmalkākās, visbaltākās
smiltiņas
baltai koka smilšukastei,
starp izmētātām balta koka rotaļlietām
lavierējot
Es Tevi atradīšu,
un nobirs visi Tavi saldie cukuriņi,
Tavai ābelei noskurinoties,
kad iešu tai garām;
un pie manis pienāks suns,
paskatīsies man acīs
un, izvairīdamies no mana glāsta,
atgriezīsies baltā koka būdā;
(man nav smaržas,
es mūžam paliku septiņpadsmitgadīgs)
un kā tumšs pleķis, krāsai loboties,
es Tevi atradīšu,
pieķēdētu tam visam ar vienu vienīgu
zelta ķēdes posmu
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu akniņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
mūsu atmiņas ir saindētas
|
||||
3. |
Muļķu dziesma
05:57
|
|||
|
Tikai rokas spēj izteikties nepārprotami.
Tā, lūk, noglāsta naktstauriņš,
kas izglābusi vairāk, nekā
visi, kas, pieplakuši zem galda lampas,
raksta ar savām asinīm.
Iesākumā: sīciņa baltas gaismas strēle,
kas kļūst aizvien platāka un platāka,
līdz pirkstu pa pirkstam
cimdi pamet viņas plaukstas.
Un katru vissīkāko kustību
es tveru kā surdotulkojumu,
kas lēnām sabiezē uz ādas
kā sēkla:
mēs, kas, dzīdamies pēc skaistuma,
nu attapušies pie bezdibeņa,
mūs var noķert vairs tikai mīļums
|
||||
4. |
Žanna
04:43
|
|||
|
Žanna ir meitene, kura man patīk
viņai ir biezas lūpas un kastaņbrūni mati
viņa māk glīti sapucēties un tikpat glīti cigareti satīt
Katrs mēs pagalmā saskatām viņā savu glābiņu
visu, ko vien var vēlēties
katru dienu viņas rotaļu zaldātiņi
sauc Žannu ārā spēlēties
sauc spēlēties
Un šodien tā laime ir tikusi man
viņa dzirdēs, cik skaisti mani vārdi skan
Un es stāstu viņai jokus
bet viņa nesmejas
es stāstu, cik viņa ir skaista
viņa atbild, ka ir bez sejas
es stāstu, cik daudz esmu lasījis
grāmatas un esejas
es stastu viņai dzejoļus
par ko viņa beidzot pasmejas
“Dzejniek
ko gan vēl tu
tagad darīsi?
Dzejniek
nu nu
ko gan vēl tu
nabags, darīsi?”
un es apsolu ar šo dziesmu
ka mēs brauksim uz Parīzi
un tas viss tikai tāpēc ka
Žanna ir meitene, kuru gribu izpist
taču viņa paceļ virs galvas kanniņu, un
tas izlīst
tas jocīgi smaržo, tas saglauž viņas
matus gluži kā kristības
Un es, un es krītu ceļos, es atradīšu
darbu, nolikšu tiesības
tikai, lūdzu, glāb mani
un mēs abi brauksim kaut uz mēnesi
un mēs abi brauksim kaut uz mēnesi
viņa skatās tieši acīs, pirksti atlaiž
izsmēķi
aleksandr, es esmu īsta, tu tāds neesi
es esmu īsta, tu tāds neesi
|
||||
5. |
Abelāram, no Eloīzas
01:02
|
|||
6. |
Eloīzai, no Abelāra
06:07
|
|||
|
es bieži lūdzos par Tevi
šādi
kaut kaut kaut kaut
viņa būtu mana
un kad es nopūtu apli
uguns aizmuka aizkaros
nu visa pasaule deg
kā viena liela
lūgšanu svece
atbrauca ugunsdzēsēji
mēs šausmīgi piedzērāmies
un tad es atradu
savu salmu sirdi starp vēmekļiem
es lūdzos kaut
mana sirds būtu akmens
tumša tumša upe
aiztecēja
un Tu lēkāji no akmens
uz akmeni kas kā
bālas izsalkušas
zivis uzpeldēja
tieši tad kad Tavām
pēdām bija jāskar
ūdens
ja patiesi ir kā Tu reiz rakstīji
ka esam ādā tīti spoki
satver mani aiz naža
un nodur sevi
līdz mēs esam vairs tikai āda āda āda
un mūsu elpas piepūtīs buras
un mūsu elpas piepūtīs liesmas
un es jau Tevi redzu
stāvam ūdenī tumšajā
Tavs skaistums
liek man raudāt
kā grēciniekam kas nejauši
atradis ceļu uz
debesīm
ak kaut Tu nezinātu
ka esmu vien cilvēks
ak kaut Tu nezinātu
elle ir mana dabīgā vide
|
||||
7. |
Otrpus upei
06:09
|
|||
|
gaudo pie upes dvēsele
nesaprot kur likties
aiz muguras pilsēta sieviete ēst
otrpus upei nekas
metas upē
un pēc daudziem daudziem gadiem
kāds pār nevaldāmajiem ūdeņiem
uzcēla augstu jo augstu tiltu
un iededza to ar neskaitāmām mazām spožām svecītēm
kad upe apstājās lai paskatītos kas tur tāds notiek
tā pamanīja ka nu rāmais ūdens ir tās pieņēmis
un dvēsele kāpa svētlaimīgā pateicībā no krastiem laukā
ieplūstot pilsētā
ieplūstot nekur
ķermenī atgriežas siltums kā noguruši zaldāti pēc ilgas cīņas
kāju pirksti gluži kā frontes līnija tiek saskaitīti pēdējie
neviens neskatās kā klusa parāde plūst pa galveno ielu
visu durvis stāv vaļā visi gaida
un viņi atgriežas
uzkāpj augšā apguļas blakus un iemieg
zem trīsošiem plakstiem šalc jūra
|
||||
8. |
Slimnieku dziesma
08:07
|
|||
|
Tava mīlestība ir nu vairs tikai putekļi Tava slimnieka klepū,
Kurš Tavā gultā kā zem gruvešiem pazudis neskaitāmās segās,
Kuras Tu vienu pa vienai sedz kā dievs mākoņus,
Kad uz zemes drūms staigā
Negaiss
Taču Tavas naktis vēl joprojām ir cauras kā Tavas baznīcas sienas,
Kuras nu, ložu saēstas, jūt sev pieplokam tūkstoš acis;
Un izsalkums kā zvaigznājs gail, kad Tu svaidies palagos
Par spīti Tavam plānam, ka, ja šis viss ir mezgls, tad Tavs aukstums
Būs nazis
Un Tu ataicināji kādu slavenu dziednieku no silt-siltajām zemēm,
Viņš uzmanīgi atpogāja Tavu kreklu un izklausīja Tavas krūtis,
Pēc tam paziņodams, gulošais slimnieks jau sen ir miris,
Viegli, viegli aizskardams Tavas sakodītās, Tavas sakodītās, Tavas sasodītās lūpas
Augu rītu Tu brokastoji pie saplīsušas magnetolas,
Līdz Tavu vientulību uzrunāja kāds izsalcis svētais,
Un itin viss skanēja kā ērģeles, lai vai ko viņš Tev teiktu,
Nu Tava mīlestība ir noslēpums visā blokmājā kā mūzika, kā strīdi,
Kad viņš klaigādams staigā uz riņķi,
Tu meties ceļos, lai viņš beigtu
Un tad kādu dienu pie Tevis ieradās
draugi, jūs pasēdējāt, nedaudz
iedzērāt,
Tu apriji viņu tenkas un bezrūpību daudz
kārīgāk nekā viņi Tevis ilgi
gatavoto;
Tevi izbrīnīja, cik viņu smiekli bija
Skaļi, cik viņu grumbiņas bija sīkas;
No rokām Tev izkrita Tava vīna glāze, kad
viņi izraka Tavu slimnieku
Un priecājās, kāds skaists bērns; nodurts
Tavs skatiens noasiņo uz grīdas
Tu man atzini, ka dažreiz Tu mēdz
ieslēgties tualetē, un viņš staigā
pa istabām,
Meklēdams, meklēdams, meklēdams
meklēdams, meklē;
Un aizripo tādas kā dzīvsudraba bumbiņas,
kuras ātri jo ātri jāsavāc,
Lai kāds vēl nesaindētos ar līdzjūtību,
kura spiež tam visam sažņaugties no
jauna
Un Tu stāstīji, uzliekot roku uz mana
augšstilba,
kad Tu stum viņu pa parku, ievīstītu
šallēs un džemperos,
Tu ievēro, cik krāšņas kļūst koku
nomestās lapas,
Gaidot, gaidot,
Gaidot sniegu
|
||||
Aleksandrs Barons recommends:
sapņains trip-hop ar lieliskiem vārdiem un lipīgiem piedziedājumiem, nedaudz eksperimentālas noskaņas, kas tikai paspilgtina šī aleju otrā albuma kvalitāti
go to album
atjautīgs un ļoti muzikāls tehno, kur taisniem bītiem pāri plūst ļenganas melodijas lauztos taktsmēros, liekot izvingrot pat tos muskuļus, par kuriem iepriekš nezināji
go to album
Songs Of Akvalande
by Akvalande
pasaules klases kompozīcija un instrumentāļi
go to albumIf you like Aleksandrs Barons, you may also like:
Collaborating remotely with 12 songwriters from all over the world, Kim Edgar emerged with a work of striking art pop.
go to album
Into the Depths of Hell
by Joshua Burnside
Joshua Burnside uses field recordings, drone, delay and spoken-word sample to modernize traditional Irish music.
go to album
featured on Bandcamp Radio Jan 22, 2019
go to album
